Viedi vārdi!

Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule. „Pagaidi,” saka. „Pagaidi, pagaidi!”

Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies. Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: „Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”

Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties! Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana. Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ. Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz tā slēpjas tūļa – nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ. Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamās rāpjas pie mums? Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ uz mums? Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams. Pagaidi! Pacieties! Pacieties! Netiecies! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tā tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.

„Labs nāk ar gaidīšanu,” saka tautas sakāmvārds. Ha!
/I. Ziedonis/

_______________

 

Tad tu rādi man novītušās puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu. Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?

Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat pie mana sliekšņa ar saviem padošanās karogiem? Jā, tu svied pār savu sētu manā sētā novītušas puķes un saplīsušas vāzes.

Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā. Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai tu to sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā ka – ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, - iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.

Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es esmu vainu pilns kā suns blusām.

Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?
 /I. Ziedonis/
______________

Alises trumpis

Dēls bezpalīdzīgi grima. Slīka. Te, āliņgī, kuru izcirtuši dzīvespriecīgie bļitkotāji. Dēls slīka nost. Virs ūdens vēl plivinājās viņa mati.
Pēdējā brīdī atskanēja viņa māte. Viņa paspēja saķert dēlu aiz matiem un izrāva viņa galvu virs ūdens. Glābts!
Neizsakāms mīļums sagrāba mātes sirdi, un viņa, joprojām vēl dēla matus rokās turēdama, sāka aizgrābtīgi raudāt. Kāpēc tu tā izdarīji? Nu kāpēc tu tā izdarīji? Dēls izlika rokas uz ledus virs āliņga malām un aizgūtnēm rija gaisu. Viņš paskatījās uz raudošo māti: kaut ko tādu viņš bija redzējis: viņreiz vai aizviņreiz arī māte viņu izrāva, izglāba, neļāva nogrimt.
Viņš arī zināja, ko māte tagad teiks. Viņa teiks, lai neraudina viņas sirdi. Viņa teiks, lai nekad vairs, nekad, nekad vairs lai nebāž galvu zem ūdens. Varbūt viņa noliks pie āliņga malas izgludinātu baltu kreklu, tikko nopirktās aprocu pogas un desmit rubļu naudas un tad, paglaudījusi dēla slapjo, apledojušo galvu, aizies.
Vai tev nav cigarete?
Mātei bija cigarete. Viņa nesmēķēja, bet vienmēr rokassomiņā nēsāja līdzi cigaretes - dēlam, kad pienāks gadījums. Viņas somiņā bija arī zobu birste, un zābaksmērs - dēlam, kad pienāks gadījums. Visu to viņa saudzīgi nolika āliņga malā uz savas siltās, baltās šallītes - lai nesaslapst, un atviegloti nopūtās: kāda laime, ka es paspēju laikā! Cik tur trūka...
Tu man piezvani, viņa teica. Apsoli, ka tu man piezvanīsi! Un aizgāja.
Dēls noskatījās, kā viņa bailīgi savā vecīgajā gaitā gāja pa glumo ledu. Tur pie krasta niedrāja ledus bija caugans, viņa varēja iekrist: dēls gribēja saukt, bet viņa gudri aplieca caugano niedru puduri un, izkāpusi krastā, vēl vicināja ar roku un kaut ko sauca, droši vien - piezvani! - vai kaut ko tādu.
Dēls dziļi ievilka smēķa dūmu. Siltums izlija pa plaušu galotnēm un lēni aiztinās līdz kāju pirkstgaliem tur lejā, kur augumu sānis zem ledus vilka tikko jaušama zemūdens straume.
Dēlam neļāva nogrimt. Ļoti cilvēcīgi neļāva nogrimt. Tikko viņš pagrima, viņa galvu izrāva atkal virs ūdens. Bet izrāpties laukā pavisam dēls nevarēja, kaut kā nepietika spēka. Pāris reizes dēls gribēja palūgt māti. Kaut ko vairāk par papirosiem, varbūt kādu koku šķērsām āliņgim. Bet saprata, ka māte viņu nemaz neredz. Viņa redz tikai viņa galvu, kas te virs ūdens. Un tā viņš arī neprasīja. Viņa glāstīja dēla galvu, un dēla kājas glāstīja zemūdens straume. Bija jau laikam pierasts.
Arī meitenes kādreiz atnāca. Viņas domāja, ka tas tāds stils, izmetās kostīmos un līda āliņgī blakus, tad noslaucījās frotē dvielī un, veselīgi dzirkstot, aizgāja.
Tur māte vēl stāvēja krastā un laikam vēl domāja: iet vai neiet. Dēls bezbēdnīgi pamāja: ej vien, ej!
Māte pazuda kokos.
Dēls paņēma vēl vienu cigareti, paskatījās kalngalē slēpju pēdās un vēlreiz dziļi ievilka dūmu. Sala elkoņi.
Cik mēs esam muļķīgi, viņš nodomāja. Cik esam muļķīgi. Un atlaida rokas no āliņga malas.
/I. Ziedonis/