Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies. Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: „Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties! Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana. Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ. Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz tā slēpjas tūļa – nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ. Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamās rāpjas pie mums? Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ uz mums? Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams. Pagaidi! Pacieties! Pacieties! Netiecies! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tā tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.
„Labs nāk ar gaidīšanu,” saka tautas sakāmvārds. Ha!
/I. Ziedonis/
/I. Ziedonis/
_______________
Tad tu rādi man novītušās puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu. Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?
Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat pie mana sliekšņa ar saviem padošanās karogiem? Jā, tu svied pār savu sētu manā sētā novītušas puķes un saplīsušas vāzes.
Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā. Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai tu to sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā ka – ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, - iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.
Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es esmu vainu pilns kā suns blusām.
Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?
/I. Ziedonis/
______________
/I. Ziedonis/
______________
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tavs viedoklis par šīm muļķībām!